Esteres mammas stāsts par piena bankas izmantošanu

Estere negaidot piedzima 26. grūtniecības nedēļā, ar svaru 0,950 kg. Jā, varat vien iedomāties, kādas bailes un neziņa - kas un kā būs? Vai vispār būs? Izaicinājumu daudz! Kā viens no tiem- jautājums, par kuru satraucas katra jaunā māmiņa – vai man pietiks pieniņa savam bērniņam?

 

Kā zināms, bērns tik agrīni zīst nav spējīgs, turklāt atrodas inkubatorā un saņem visu sev nepieciešamo, lai izdzīvotu, augtu un attīstītos sev iespējamajās robežās. Ko varēju darīt es, kā mamma? Lūgties, ticēt, lasīt pasakas, dziedāt dziesmas, būt blakus un pumpēt pieniņu. Jā, tā es teicu vīram pa telefonu: “Es eju pumpēties!”

 

Es jutos pilnīgi dezinformēta par piena rašanos pirms dzimšanas termiņa. Lai to veicinātu, medicīnas personāls ieteica atslaukt pienu ik pēc trīs stundām un, to darot, domāt labas domas, kaut klausīties mīļāko mūziku, dziedāt, iedomāties, ka pie krūts pašlaik guļ mans bērniņš. Tā arī darīju. Otrajā dienā parādījās pirmās pilītes – cik es biju pateicīga un laimīga! Skrēju ar savu pudelīti pie vīra, kurš bija pie mūsu meitiņas, rādīju, lepojos un priecājos, ka man ir parādījies pieniņš. Gaidīju, ka ar katru nākamo reizi būs aizvien vairāk un vairāk, lai tiktu līdzi Esteres ēdienreižu daudzumam. Es ticēju, ka būs, jo, lai gan sākotnēji šaubījos, ka tik agrīni piedzemdējot bērnu, radīsies piens, zināju, ka citām mammām (arī priekšlaicīgi dzemdējot), ar kurām iepazināmies, mēnešiem dzīvojot slimnīcā, piena bija vairāk kā nepieciešams bērniņam un to varēja sasaldēt priekšdienām un/vai ziedot piena bankai.

 

Gāja dienas, nedēļas, pagāja pirmais mēnesis, bet pieniņa daudzums nepārsniedza 10 ml vienā reizē. Ēdu veselīgi (kādu cepumiņu gan apēdu dienas laikā), dzēru 3 litrus ūdens dienā, centos iziet arī svaigā gaisā, bet pienāca brīdis, kad padevos. Nepareizi krūšu uzgaļi, par maz pacietības, par daudz cepumu vai uztraukumu - varbūt viss kopā, bet tad vienu dienu pat 1 ml vairs neizpumpēju. Ko nu? Nav problēmu, jo ir taču maisījums!? Nē, mīļie, ir problēmas! Bērna svars ir tikai mazliet pāri kilogramam  un maisījums priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem  ar svaru zem 1.5 kg nav paredzēts. Ir vajadzīgs cilvēka piens! Asaras, izmisums, mēģinu pumpēt pienu ik pēc 2 stundām, jo pieprasījums veidos piedāvājumu… bet nē, nu nav! Nekas man nesanāk..

 

Tomēr ir kāds variants - donora piens. Ko es par to domāju pirmajās sekundēs? Nē! Kā tas būs, ka mans bērns ēdīs citas sievietes pienu? Es jutos nekam nederīga, nodevīga pret savu bērnu. Raudāju, ak Kungs, kā raudāju.. Kad pārgāja egoistiskais izmisuma vilnis, kurā domāju tikai par sevi un savām sajūtām, sapratu, ka manam bērnam tas būs pats labākais, ko varam dot un man ir jādomā par viņu. Viņai to vajag un, paldies Dievam, ir mammas, kuras var ziedot savu pienu un to dara, un ir iespēja manam bērnam nodrošināt tik ļoti nepieciešamo.

 

Paldies Dievam un dakterei Elzai Salputrai, ka ir šāda iespēja šo pieniņu slimnīcā izmantot. Mēs zinājām, ka pieniņš ir pārbaudīts, arī ziedotājas veselības stāvoklis ir izvērtēts un mūsu bērnam tas tikai palīdzēs iegūt nepieciešamās uzturvērtības.  Katru reizi, kad devu meitiņai pienu, teicu: ”Lai tev laba veselība, paldies šī pieniņa mammai”.  Man nebija vairs tās sajūtas, ka esmu slikta mamma, jo man nav piena. Katru dienu, kad svērām Esteri, es biju laimīga. Laimīga, jo svars nāca klāt un viņa varēja turpināt ārstēties, un galu galā – dzīvot!

 

Kas notika tālāk?

Rakstu jums savu pieredzi, jau mājās esot un rokās šūpinot savu jau 4 kg smago meitiņu - skaistu un veselu, laimīgu un paēdušu, pateicoties mammām, kuras ziedo savu pieniņu. Paldies, noliecu galvu Jūsu priekšā- es ļoti Jūs novērtēju, un ne tikai es.

 

Pateicībā un mīlestībā,

Esteres mamma

2024.gada februārī